|
Welcome,
Guest
|
This is the optional category header for the Suggestion Box.
TOPIC: Starlight Jackpots Athena Goddess of War Greentube 320€
Starlight Jackpots Athena Goddess of War Greentube 320€ 2 days 22 hours ago #917959
Starlight Jackpots Athena Goddess of War Greentube 320€ 2 days 15 hours ago #918042
|
Es vienmēr esmu bijis tas cilvēks, kurš paļaujas uz loģiku. Manā galvā viss ir sadalīts plauktiņos, un katram lēmumam ir jābūt pamatotam ar faktiem, nevis jūtām. Tā es esmu izaudzis, tā esmu pieradis domāt, un tā ir mana komforta zona. Bet kādu dienu šī zona man sāka šķist pārāk šaura. Atceros to nogurušo pirmdienas rītu, kad es sēdēju savā mašīnā sastrēgumā uz Brīvības ielas un skatījos, kā lietus lāses plūst pa stiklu. Manā priekšā bija vēl viena garām stiepjoša darba diena, vēl viena sapulce, kurā visi runā, bet neviens īsti neklausās. Toreiz es pie sevis nodomāju – vai tā ir visa dzīve? Vai es esmu radīts tikai tam, lai skaitītu stundas līdz piektdienai? Un tieši tajā brīdī, kad jutos visvairāk iesprostots, manā telefonā ieskanējās īsziņa. Tā bija no mana senā skolas biedra, kuru nebiju dzirdējis gadiem ilgi.
Viņš rakstīja kaut ko nesakarīgu, bet starp rindiņām izlasīju kaut ko, kas mani ieinteresēja – viņš bija atklājis kādu aizraujošu veidu, kā pavadīt vakarus, un teica, ka man tas noteikti patiktu, jo es vienmēr esot bijis azartisks. Es par to iesmējos, jo nekad nebiju sevi uzskatījis par azartisku. Es vienmēr esmu bijis piesardzīgs, rēķinājis katru centu un plānojis katru soli. Bet viņa vārdi manī kaut ko iedarbināja. Varbūt viņš redzēja manī kaut ko, ko es pats nesaskatu. Tā nu šajā pašā vakarā, kad darba e-pasti beidzot apklusa un dzīvoklis bija pilnīgā klusumā, es atvēru datoru un sāku pētīt. Man nebija ne mazākās nojausmas, ko meklēt, bet pēc dažiem klikšķiem es nonācu pie kaut kā, kas manā galvā saistījās ar izklaidi un risku. Tas nebija nekas siržu plēsējs, bet gan tīra, vienkārša spēle, kurā bija nepieciešama tikai neliela veiksme un vēl mazāka drosme. Es vilcinājos, atzīšos. Manā galvā skanēja brīdinājumi par to, ka tas nav priekš manis, ka es nepiederu pie tādiem cilvēkiem, kuri spēlē un cer. Bet tajā pašā laikā manī bija kāda balss, kas teica – vienreiz pamēģini, nekas jau nenotiks. Un es nolēmu, ka pamēģināšu. Atceros, kā es iegāju iekšā un skatījos uz ekrānu, kurā spilgtās krāsās bija attēlots kaut kas līdzīgs vecajām spēļu automātu zālēm, kuras es reizēm redzēju bērnībā. Toreiz man tās šķita biedējošas, bet tagad – nē, tagad tās man šķita kā iespēja. Es ieliku nelielu naudas summu, tādu, kuru man nebūtu žēl pazaudēt, un sāku spēlēt. Un zini, kas ir dīvainākais? Man patika. Ne jau tāpēc, ka es uzvarēju uzreiz – nē, pirmās reizes bija diezgan parastas. Bet man patika pats process. Sajūta, ka tu atrodies citā telpā, kurā lielākajai daļai tavu ikdienas rūpju vienkārši nav piekļuves. Šī spēle man atgādināja par bērnību, kad mēs ar brāli spēlējām kāršu spēles un katrs iznākums bija kā piedzīvojums. Protams, toreiz mēs neko neriskējām, bet sajūta bija līdzīga. Nākamajās dienās es atklāju, ka šī spēle man patiešām palīdz atslēgties. Darbā es jutos mazāk saspringts, mājās vairāk atpūties. Man pat šķita, ka mana produktivitāte uzlabojas, jo es beidzot biju atradis veidu, kā izvēdināt smadzenes no ikdienas stresa. Un tad, kādā piektdienas vakarā, es nolēmu pārbaudīt, cik tālu varu aiziet. Es iegāju savā iecienītajā spēlē un sāku spēlēt ar nedaudz lielāku likmi. Bija sajūta, ka šoreiz viss notiek savādāk. Katrs pagrieziens, katrs klikšķis man lika justies kā filmā. Un tad pēkšņi – ekrāns iemirdzējās zeltā. Es pat nepaspēju saprast, kas noticis, jo viss notika tik ātri. Bet skaitļi uz ekrāna nerunāja neko citu kā vienu – es biju uzvarējis lielu summu. Lielāku, nekā jebkad biju gaidījis. Es atspiedos pret krēslu un vienkārši skatījos ekrānā, nespējot noticēt savām acīm. Šī sajūta, kad tu saproti, ka liktenis ir pasmaidījis, ir vienkārši neaprakstāma. Un tas, ka tas viss notika caur rodeoslot latvija, lika man justies īpaši, jo es pats savā valstī, savās mājās biju piedzīvojis kaut ko tādu, par ko citi tikai sapņo. Protams, es nebūtu bijis es, ja nebūtu sācis analizēt šo pieredzi. Es sāku pētīt savus soļus, atcerēties, ko darīju tieši pirms šī brīža. Vai tā bija intuīcija? Vai vienkārši sakritība? Es nonācu pie secinājuma, ka abi. Jo, lai arī cik ļoti tu plānotu, ir brīži, kad vienkārši jāpaļaujas uz to, ko sauc par veiksmi. Un man bija paveicies. Bet vēl svarīgāk par pašu naudu man bija sajūta, ka esmu spējīgs uz ko vairāk, ka es neesmu tikai sīkumains grāmatvedis, kurš baidās no kļūdām. Šī pieredze man atgādināja, ka dzīvē ir vērts reizēm pasmieties par sevi un savām bailēm, jo tieši tad notiek īstie brīnumi. Pēc šīs uzvaras es nolēmu, ka nedrīkstu kļūt mantkārīgs. Es izņēmu daļu no laimesta un noliku to malā kā drošības spilvenu, bet pārējo iztērēju tā, lai tas man sagādātu prieku un atmiņas. Pirmkārt, es nopirku savai mammai jaunu veļasmašīnu, jo viņas vecā jau sen bija jānomaina, bet viņa vienmēr atteicās, sakot, ka nauda jātērē taupīgāk. Otrkārt, es aizvedu savus labākos draugus uz restorānu, kurā bijām gribējuši aiziet jau sen, bet kurš vienmēr likās pārāk dārgs. Un treškārt, es nopirku sev biļeti uz koncertu, par kuru sapņoju jau kopš pusaudža gadiem. Sēžot restorānā un redzot, kā mani draugi smejas un bauda ēdienu, es sapratu, ka šis brīdis ir daudz vērtīgāks par jebkuru naudas summu. Šie mazie prieks notika tikai tāpēc, ka es reiz ļāvu sev būt spontānam, reiz pārkāpu savu loģikas sienu. Turpinājumā es sāku spēlēt regulāri, bet ar stingriem noteikumiem. Es sev solīju, ka nekad netērēšu vairāk, nekā esmu gatavs zaudēt, un ka nekad nemēģināšu "atgūt" zaudēto, jo zinu, ka tā ir slidenākais ceļš. Manā skatījumā šī spēle bija kā līdzsvara treniņš – katru reizi, kad uzvaru, es jūtu, ka esmu uz pareizā ceļa, bet katru reizi, kad zaudēju, es atceros, ka dzīve nav taisnīga, un tas ir labi. Galvenais ir nezaudēt perspektīvu. Un, jāsaka, šī perspektīva man ļāva novērtēt arī citas lietas, ko daru ikdienā. Piemēram, es sāku vairāk novērtēt mierīgus vakarus ar grāmatu, jo zinu, ka man ir arī tie aizraujošie vakari, kad riskēju. Šīs divas pasaules – drošā un riskantā – manā dzīvē ir savienojušās, un es jūtos pilnīgāks. Vēl viena lieta, ko pamanīju, ir tas, ka šī pieredze uzlaboja manu pašsajūtu. Es kļuvu mierīgāks, mazāk reaģēju uz sīkumiem. Man šķiet, ka, piedzīvojot kaut ko tādu, kurā liela daļa ir nejaušība, tu iemācies pieņemt, ka ne viss tavā dzīvē ir atkarīgs no tevis. Un tas ir atbrīvojoši. Agrāk es uztraucos par katru sīkumu, par katru iespējamo kļūdu. Tagad es saprotu, ka dažas lietas vienkārši notiek, un mūsu uzdevums ir būt klāt un izbaudīt. Protams, es neesmu kļuvis par cilvēku, kurš bezrūpīgi met naudu vējā – gluži pretēji, es kļuvu vēl taupīgāks, bet citā veidā. Es vairs neuztraucos par to, ka nauda ir jātērē tikai lietderīgi, es atļaujos to tērēt arī priekam. Draugi reizēm jautā, vai es nebaidos, ka šī spēle mani aprij. Es smejos un saku, ka bailes ir normālas, bet man ir savs plāns. Es zinu, ka, ja kādā dienā sākšu just, ka tas vairs nav prieks, bet gan nepieciešamība, es uzreiz apstāšos. Līdz šim nav bijusi tāda diena. Katru reizi, kad es pieslēdzos, tā ir kā satikšanās ar vecu draugu – patīkama, pazīstama, bet arī nedaudz neprognozējama. Un tieši šī neprognozējamība padara to interesantu. Man patīk doma, ka vienā vakarā es varu sēdēt mājās, dzert tēju un piedzīvot kaut ko tādu, kas man atgādina, ka dzīve ir skaista. Un visbiežāk šie vakari ir saistīti ar rodeoslot latvija – vārdu, kas man tagad asociējas nevis ar naudu, bet ar brīvību. Brīvību būt tādam, kāds esmu, brīvību kļūdīties, brīvību priecāties. Reiz es pat uzrakstīju savā dienasgrāmatā, ka šī pieredze ir bijusi kā terapija. Tā man palīdzēja saprast, ka es neesmu tikai savu pienākumu kopums. Es esmu arī cilvēks, kurš spēj just, spēj riskēt, spēj ticēt. Un, lai gan es joprojām esmu loģiķis, tagad manā loģikā ir vieta arī negaidītiem pagriezieniem. Es zinu, ka daudzi par mani pasmietos, sakot, ka tā ir tikai spēle, bet man tas nav tikai tas. Man tas ir simbols tam, ka esmu atvērts jaunam, ka nebaidos no pārmaiņām. Un, kad es nākamreiz redzēšu kādu, kurš šaubās, vai pamēģināt kaut ko jaunu, es viņam pastāstīšu šo stāstu. Ne jau tāpēc, lai pierunātu, bet tāpēc, lai parādītu, ka dzīvē ir vērts izmēģināt, pat ja sākumā šķiet, ka tas nav priekš tevis. Es pats to negaidīju, bet tagad es esmu pateicīgs par to vakaru, kad atvēru datoru un ļāvos nejaušībai. Jo tā man atvēra durvis uz ko vairāk – uz ticību sev un savai iekšējai balsij, kas reizēm zina labāk nekā loģika. |
|
The administrator has disabled public write access.
|
Time to create page: 0.170 seconds